Aristotelis sagaidīja mani pie pusdienu galda.
— Piedod, ka neaizbraucu uz tava tēva bērēm, — viņš izskaloja muti ar vīnu, kura vecumu un cenu varēja nojaust pēc tā vien, ka to pasniedza pats mājzinis. — Ar to izdarīju viņam lielu pakalpojumu. Viņš necieta ceremonijas. Tātad tā arī sadedzināja, bet ar pīšļiem apmēsloja laukus, kā viņš to vēlējies?
Paskatījos uz viņu. Nāves jūras alās atrasts senlaiku vīstoklis, gabalu gabalos sagriezts, pēc tam nemākulīgi atkal salīmēts, tā ka viens lēveris nokarājas pāri otram.
Aristotelis bija pārāk gudrs, lai tērētu savu naudu-masieriem un brīnumhormoniem. Viņš deva priekšroku čeku kosmētikai.
— Ne gluži. Mefistofelis sacīja, ka pie visas bijības pret tēva personiskajiem untumiem tas būtu necienīgi pret viņa lielo mūža darbu. Tēvs tagad rotājas aiz galveno direktoru muguras. Sienā izcirta īpašu nišu . ..
— Bet urna droši vien no tīra zelta? — Aristotelis pasmīkņāja.
— No platīna. Baumo, ka pelnu pa šiem mēnešiem kļuvis ievērojami mazāk. Lpgu tīrītāji uzskata tos par lielisku mazgājamo līdzekli. _
— Labi vien, ka izstāstīji man, — Aristotelis delikāti izspļāva vīnu sulaiņa pasniegtajā metāla traukā. Viņš bija gardēdis, bet māga jau piederēja dakteriem. — Es . arī sapņoju par krematorijas uguni, bet lai ar mani berž jahtas klāju?! … Laipni pateicos!