Mēs paklusējām. Tad Aristotelis atkal atcerējās tēvu:
— Toreiz ar viņa starpniecību nopirku norakstītos «Li- berty» kuģus, likums taču paredzēja, ka tos nedrīkst pārdot ārzemniekiem. Kad mani apcietināja par to kā blēdi, tavs tēvs laikam pirmo reizi mūžā uzlika cepuri, lai apmeklētu valdības muļķus. Viņš pēc paša pieredzes zināja, ja iesēdinātu aiz restēm visus negožus, brīvībā paliktu vienīgi ubagi, — Aristotelis, paurbinājies ar sudraba nazīti milzu aprikozā, iemeta to metāla traukā. — Vai esi - kādreiz padomājis, kādā ceļā daži tūkstoši, kurus tavs tēvs saņēma mantojumā, pārvērtās neaptveramā naudas okeānā?
— Pat pārāk bieži, — vienā elpas vilcienā iztukšoju kausu. Māj zinis tikko manāmi saviebās. Bet man bija gluži vienalga, kā, ko un ar kuru dzert. Hipijs vai miljardieris, kafejnīcas saimnieka ar ļergu atšķaidīts viskijs vai vīns no Persepoles izrakumos atrastās amforas — kāda atšķirība? Aristotelis bija vismaz teicams un ne pārāk dumjš sarunu biedrs — zināja cenu pasaulei un sev līdzīgiem.
Pastāstīju viņam, kā reiz pašmocīgā patiesības meklējumu lēkmē palūdzu mūsu detektīvdienesta šefam noin- formēt mani, cik asaru pielipis Mortonu ienākumiem.