—     Šis te? Jaunākais mācītājs. Vai tad neesat dzirdējis, ka Tokijas īstās Ticības Vispasaules Sinode atļāvusi iz­mantot dievkalpojumiem robotus?

Manā atmiņā milzīga plaisa, it kā desmitiem gadu būtu pavadīts nebūtībā.

—     Vairojieties, aprij iet cits citu un nejautājiet, cik ilgi tas var turpināties, jo es, Lielais Eksperimentators, to pats nezinu, — nolasa robots, kustinot svina lūpas.

—    Āmen! — atkārto ticīgie.

Kāda akustika! Augstu, augstu virs manis caurspīdīgam jumtam cauri redzams riņķojoša milzu rata siluets.

—    Un kas tas tāds? — atkal jautāju kaimiņam.

—     «Tas, caur ko dievs rādīsies cilvēkiem», Ceturtā Grāmata, simts pirmais pants, — viņš aizdomīgi nolūkojās manī. — Vai jūs gadījumā neesat no Psihoizolācijas Zo­nas?

—    Esmu Mēnesnieks! — meloju viņam. — Tikko at­griezos no turienes pēc divdesmit gadiem.

—    Bijušais Mēnesnieks? — kaimiņš atvirzās no manis.

—   Vai jums jau devuši grēku atlaidi?

—    Kādu grēku?

—    Vai tiešām jūs pat to nezināt? — viņš šausminās.

—    Dalasas Vispasaules Sinode jau deviņpadsmitajā gadā pasludinājusi Mēnesniekus par ķeceriem. Tieši tad pro­fesors Hilarijs, kas par to ieskaitīts svēto kārtā, pierādī­jis, ka radiosignāli, kas nāk pie mums no neiedomāja­miem Visuma dziļumiem, tiek paša dieva raidīti. Mūsu radioteleskops, — viņš bijīgi norādīja uz augšu, — pats lielākais pasaulē. Ja Lielajam Eksperimentatoram labpa­tiksies parādīties cilvēkiem, tas notiks tieši šeit.