Ar mani kaut kas norisinās. Plaisa atmiņā aizvelkas.
Atrodos Radioteleskopiskās Atklāsmes Katedrālē, tagad ir divdesmit pirmais gadsimts, mani sauc — Trīdents Mor- tons. Baznīca ir milzīga; salīdzinājumā ar- tās bezgalību ļaudis izskatās kā lelles skudru mazuļiem. Jumta vietā — zvaigžņotas debesis trīsdesmit stāvu augstumā. Tās spīd cauri sintētiskajam stiklam — skaņu drošam, ložu drošam, radiācijas drošam. Logus no tāda materiāla var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki.
— Svēto Hipij, tu, ar kura starpniecību Lielais Eksperimentators atklājies cilvēkiem, tu, kas pasludinājis ciešanu māktajai cilvēcei dievišķā eksperimenta noslēpumu, lai svētīts tavs vārds!
Tas ir vecākais mācītājs. Šoreiz miesās, kaut no tām maz kas redzams. Kopā ar tūkstošiem baznīcēnu paceļu acis augšup. Desmit stāvu augstumā virs mums karājas caurspīdīga kārba, tajā rentgena caurstarots ģindenis ar šauru krūškurvi un lielu galvaskausu. Pagājušajā gadsimtā par dieva kalpu varēja būt jebkurš blēdis. f4o tā prasīja vienīgi dievvārdus. Jaunā reliģija dzimusi bargā laikā, tā ir skeptiķu reliģija un prasa ticības apliecinājumus. Un vai iespējams labāks īstas ticības pierādījums par pastāvīgu apstarošanu dievkalpojuma laikā, kura divtik saīsina mūžu?