— Un izrādījās, ka nauda ir samērā tīra? — Aristotelis no jauna pasmīnēja. Smīnēja viņš diezgan reti. Varbūt
arī bieži, vienkārši nevarēja saprast, kas paslēpies lūpu krunkainajā pergamentā. — Cik tu piedāvāji šefam par pilnīgu patiesību?
Nosaucu summu.
— Tādā gadījumā vari būt drošs, ka viņš tagad turīgs cilvēks. No tava Mefistofeļa viņš saņēmis vismaz desmitkārt vairāk.
Mans Mefistofelis īstenībā saucas Noass Erkvuds. Vecs vīrs ar sārtiem vaigiem un lielisku sirmu komponista matu kupenu, kuram nepiemīt nekā mefistofeliska, vienīgi maģiskais ātrums, ar kādu viņš padarīja manu tēvu par mūslaiku alķīmijas nūjiņas īpašnieku. It kā garām ejot viņš iebāza to tēvam rokā, un kopš tā laika it viss, kam pieskaras nūjiņa, acumirklī pārvēršas dzelzceļos, naftas atradnēs, zemes īpašumos, bankās, spēļu namos un tūkstoš firmās, kas ražo visu — sākot ar karnevāla maskām, beidzot ar prezidenta runām. Kamēr biju zēns, šim ģēnijam bija tēva galvenā padomnieka pieticīgais tituls. Bet, kad pieaugu, krustcelēs, kas ved gan pie laba un ļauna, gan pie atsacīšanās un uzkrāšanas, gan pie atmiekšķētas apātijas un nesaudzīga sitiena, manā priekšā nostājās viņš — gudrais un mēreni viltīgais Mefistofelis. Nostājās, lai vestu mani pretī vienkāršiem mirstīgiem nepieejamām augstienēm.