Kā viņš ņēmās ar mani, kā nopūlējās, pa lā­sītei ieliedams manī no savas pasaules uzskata indes! Es gandrīz vai devos viņam nopakaļ, bet pēcāk man kļuva nelabi, un nu jau desmit gadus kā bezspēcīga skaida mētājos pa grēku plūdiem, kur no ūdens izslienas Mor- tonu uzņēmumu nebeidzamie Ararati. Tūristu birojs, kas aprūpēja manu ceļojumu, piederēja man (ar fiktīvas fir­mas palīdzību). Lidmašīna, kas nogādāja mani pāri okeā­nam, piederēja man (ar citas fiktīvas firmas palīdzību). Viesnīca, kurā uzturējos svešumā, bieži vien arīdzan pie­derēja man (ar fiktīvas firmas palīdzību). Bankas, kur iz­ņēmu naudu, piederēja man. Produkti, kurus ēdu, piede­rēja man. Un ļoti iespējams, riebīgais viskijs, ar kuru mani cienāja kafejnīcas saimnieks, ari bija mana paša ra­žojums. Bet līdz ar to man nepiederēja itin nekas. Juri­diski Mortona impērijai nebija nekā kopēja ne ar preču, ne,ar naudas ražošanu. Tas bija «Holding Company» — firmu, kuru pienākumos ietilpa vienīgi citu firmu uzrau- dība, — ar lielu māku sapīts tīmeklis. Un bez tanī platīna urna nebija vienīgā atkāpšanās no tēva pirmsnāves gri­bas, Man šķiet, tēvam ar viņa necilvēcisko nicināšanu pret naudu būtu patīkamāk ieraudzīt no viņpasaules, _kā apmētāju zem mana loga sastājušos garāmgājējus ar tūk­stoš dolāru banknošu žūkšņiem. Bet Mefistofelis arī te panāca savu.