Zinādams, ka tēvam drīz jāmirst, Mefisto­felis veikli iemānīja man kādu blondīni, aizsūtīja ar viņu izpriecas braucienā, bet pats tikmēr izspieda no tēva kopā ar nāves nopūtu testamenta papildinājumu. Saskaņā ar to man līdz četrdesmit gadiem bija tiesības izlietot vie­nīgi ienākumus no kapitāla, pie tam visai aprobežotā ap­jomā. Citi dumpinieki kļūst par kārtīgiem ritentiņiem jau pēc trīsdesmit mūža gadiem. Manu ienaida lādiņu viņš, acīm redzot, novērtēja mazliet augstāk.

—    Cik tev vēl atlicis gaidīt? — Aristotelis prata uz­minēt svešas domas. Nez kādēļ pieņemts uzskatīt, ka vei­kala dižmaņi (runāju par tiem, kuri pašu rokām izspiež no ļaudīm zelta sviedrus) ir lētu triku taisītāji. Tas ir maldīgi. Viņos noteikti jābūt kādai tiesai no hipnotizētāja un pat no telepāta.

—    Sešpadsmit gadu, — es sacīju.— Laimīgā kārtā ne­nodzīvošu līdz tai dienai, kad būšu pilntiesīgs kapitāla saimnieks.

—    Pašnāvība? — Aristotelis sarauca pieri, kas jau tā atgādināja četrkārt saliktu ādu maisu. — Tā arī ir izeja. Personiski dodu priekšroku lēnākam ceļam. Būtībā jau sen esmu-puslīķis. Tikai tievs diedziņš saista mani ar dzīvi. Tavam tēvam tā bija naudas nicināšana, man — vara pār to. Iznīcini naudu — un es tūdaļ sabrukšu gabalos.

Blakus telpā atskanēja ritmiska teletaipa klaboņa. Gan­drīz tai pašā sekundē uz sliekšņa parādījās sekretārs.