Rentgeniāniešu ordeņa klosterī redzēju mūkus, kuri jau vairākus gadus neiziet no rentgena kamerām. Klosteris kļuvis par svētceļotāju Vispasaules centru. Tur nav elek­trības, gaismu aizstāj vitrīnās izstādīti gaismojoši svēto tēvu kauli.

—    Amen! — sauc mācītājs, paceldams pāri mums kau­lus. Un tūdaļ kreisajā un labajā pusē parādās cilvēka stāvs, desmitstāvu augsts stereoskopisks fluorescents por­trets. Katra rieva zem dziļi iegrimušajām acīm izskatās kā aiza, katra krunka milzīgajā, kaili nodzītajā galvā kā ze­mes garozas tektonisks sagruvums. Pārāk cilvēciska vis­intīmākajos sīkumos un tādēļ necilvēciska seja.

Svētais Hipijs, jaunas reliģijas pravietis un dibinātājs, īstenībā viņu sauca — Džons Kraufords, bet mēs saucam viņu pār Hipiju, tāpat kā kristīgie Jēzu no Nacaretes par Kristu un Pestītāju. Hipijs nomira pagājušajā gadsimtā Stambulā. Tā laika neticīgie mediķi pasludināja par nāves cēloni narkotisku saindēšanos, bet viņa dievišķīgās atklās­mes par halucinācijām.

Svētā Hipija parādīšanās jau pietiekami saelektrizējusi pūli. Ģindenis caurspīdīgajā kārbā no jauna izpleš kau­lus — rokas.

—     Lielo Eksperimentator, rādies mums personiski, lai novērstu mūsu bojā eju! — viņš ekstātiski kliedz.

—    Personiski! Personiski! — kliedz tūkstoši, ieurbda­mies acīm sienā. Siena pazudusi. Tās vietā neskaidri mir­dzošs milzīgs ekrāns. No apakšas tā augšējā mala gandrīz nav saskatāma. Atceros, kas šodien par datumu. Nu, pro­tams, 25. janvāris! «Hiplia Determina» apokrifiskajā