Piektajā Grāmatā pareģots, ka tieši šajā dienā dievs parā­dīsies cilvēkiem.

—    Personiski! Personiski! — kliedziens pāraug histē­rijā, raudās, neartikulētās skaņās.

Pēkšņi viss apklust. Tāda savāda skaņa. Ne jau griezīga, tieši otrādi, tikko sadzirdama šalkoņa. Kājas lokās pašas no sevis, ceļgali ietriecas sintētiskajā grīdā.

—    Radioteleskops! Skatieties! — čukst bārdainais kai­miņš.

Galvu nosver svina smagums, bet es ielieku kakla mus­kuļos visu savu gribu un ar grūdienu paceļu zodu. Ekrāna vizmošana it kā caurauž caurspīdīgo jumtu, bet uz tā ra­dioteleskopa rats griežas arvien ātrāk un ātrāk. Skaņa pārtop ultraskaņā. Tā laužas ārā no ekrāna. Svars, kas pielieca grīdai, samazinās. Tūkstoši cilvēku, tupot uz ceļ­galiem, urbjas skatieniem ekrānā.

—    Brīnums! — vientuļa vecīga balss sekundes daļiņu aizsteidzas notikumam priekšā.

Pa ekrānu skrien ugunīgas bultas, apļi, līnijas. Divās ailēs, kāsī, kura puses savienojas neiedomājamā tālē. Sa­triecošas krāsas — violetas, tumšsarkanas, zaļas, līdzīgas vulkāna izvirdumam.

Esmu it kā saskaldīts divās daļās. Dievs! — kliedz manī bijīgas šausmas.