Bet atmiņa, kā eksistēdama pati par sevi, pačukst — kaut ko līdzīgu esmu jau redzējis. Tā pasaka man priekšā pat nosaukumu. «Kosmiskā odiseja», Sten- lija Kubrika filma. Bet tas nevar būt. Filma uzņemta pa­gājušā gadsimtā, pēdējā kopija sadegusi, Nēģeru Atbrī­vošanas Armijas raķetnešiem bombardējot Ņujorku.

Kaut kas noticis. Caurspīdīgā kārba ar mācītāju krīt no galvu reibinošā augstuma. Skeleta apakšējā puse apaug ar svārkiem, biksēm, kurpēm. Joprojām caurstarotais gal­vaskauss atņirdz zobus briesmīgā kliedzienā. Tas viss dār­dot uzkrīt virsū baznīcēniem. Asiņains jūklis, pārējie ne­piegriež tam vērību, sakropļoto cilvēku brēcieni nogrimst pūļa milzu balsī:

—    Brīnums! Brīnums! Dievs! Lielais Eksperimentators!

Simboli joprojām skrien pa ekrānu, skrien ar kosmisku

ātrumu, es jau sāku tos saprast. Tieši ar mani sarunājas dievs: nav nekā drausmīgāka par netiešu grēku.

Mani grēki! To ir bezgala daudz! Pašnāvības, sabradā­tas dzīvības, iznīcināta laime, trūkums, simtu tūkstošu iz­misums — un viss Mortonu dinastijas pasakainās bagātī­bas dēļ. Ļaudis vairs neskatās uz ekrānu, bet uz mani. Esmu kails un bezpalīdzīgs — kā Pastardienā. Bultas un apļi izlido no ekrāna, izurbj cauri telpas milzīgumu, atrod mani, apvij ugunīgām cilpām. Auksta liesma, tā nede­dzina, tikai norāda:

—    Lūk, kur Lielais Grēcinieks!

Mani satver nesaudzīgas rokas, pūlos izrauties, mans bārdainais kaimiņš mēģina man palīdzēt, viņu atgrūž. Esmu bezspēcīgs, mani kaut kur stiepj — ļenganu, ar kau­liem piebāztu maisu.