—    Vai jums labāk, efendij? — vaicā balss ar austrum­niecisku akcentu.

Atveru acis. Es guļu kails uz koka lāvas, divi smīnoši turki apstrādā mani ar šarko dušu.

—    Nelieši! — izspļauju ledaino ūdeni.

—    Jūs pats tā pavēlējāt, efendij, tieši pusdeviņos!

Man atgriežas atmiņa. Deviņos man jābūt ostā. Aristo­telis, kuru visas pasaules biržās dēvē par «Zelta elku», aicinājis mani uz savu salu un pat laipnā kārtā atsūtījis pakaļ jahtu.

—    Viskiju! — es pavēlu.

Pakalpīgi pasniegta glāze. Jebkurā planētas nostūri mani apkalpo ar vienādu ātrumu. Varbūt tādēļ tā riebjas būt Trīdentam Mortonam. Varbūt tādēļ Aironam izdevies tik viegli piesaistīt mani šai atstumto pasaulei.

—    Draņķis! — kopā ar pēdējo viskija malku es iz­spļauju šaušalīgo reliģisko halucināciju piegaršu. Pre­tīga lietiņa — šis nevainīgais LSD. Nekad vairs mūžā! Tā jau nu es tev noticēšu, Trīd! No lielā draņķa, ko dēvē par dzīvi, ir tikai viens glābiņš — mazāks draņķis, toties daudzpusīgā asortimentā.