— Viskijs? Slikts viskijs? Pie mums vienmēr pats labākais! — roka, kas tur šļūteni, pat trīc liekulīgā sašutumā. Šļūtene maina virzienu. Adatas ieduras man acīs.
Šerbeta kafejnīcas saimnieks. Smagnējs tips ar noļukušu vēderu un āķiem līdzīgām acīm, kas pieradušas atrast netikumus un nocenot tos pēc tirgus vērtības. Senos laikos viņš būtu sultāna harēma galvenais apgādnieks. Tagad viņš ir pats sultāns, netīrās dibenistabas īpašnieks, par kuru kafejnīcas pieklājīgie apmeklētāji labprātāk klusē. Te pulcējas visas pasaules izstumteņi, dezertieri, kas atraugājuši moderno civilizāciju. Hipistānas filiāle, kur, guļot juku jukām uz nodeldētām grīdsegām, sapņo, filozofē, nolād divdesmito gadsimtu, bet pēc tam aiziet citā izplatījumā. LSD — lētāks par^opiju, hašišu, pat marihuānu. Vislētākie vārti uz paradīzi.
— Vislabākais viskijs! — atkārto saimnieks. Viņš atgādina man kādu televīzijas diktoru. Tas tikpat truli smīnēja, reklamēdams autoriepas.
— Idiot! — saku jau bez niknuma.
Patiesībā viņš nemaz nav vainīgs. Katrs griežas savā ritenī, kā prot. Bet lielais rats arīdzan griežas, un nekā tas neprot, tā ka grūti apjēgt, kam kalpo šī bezatelpas kustība. Varbūt taisnība Džonam Kraufordam — šādai absolūtai nejēdzībai tikai tādā gadījumā var būt kāda jēga, ja tas ir eksperiments. Kādas būtnes eksperiments ar mums, cilvēkiem. Viņš tieši par to runāja, kad man sākās halucinācijas.