Nākamais krātiņš šķiet tukšs, bet novelciet tikai ar pirkstiem gar stiepļu režģi, un tūliņ no salmiem izpopētās kastes izkūleņo vesels bars sīciņu pundurpērtiķīšu, kas čivina un vidžina kā kanārijput­niņi. Lielākais no tiem ir Ūsainis, imperatortamarīns, kura garās, sniegbaltās pulkveža ūsas majestātiski no- plīvo vien, kad tas jūs sveicina, plati ieplezdams muti un aši šaudīdams mēli uz augšu un leju.

Otrajā stāvā dažādu sugu papagaiļi sveic jūs ar ve­selu trokšņu kakofoniju: ar aizsmakušiem ķērcieniem, ar spiedzieniem, kas atgādina ierūsējušu durvju viru čīkstoņu, ar dažādiem saucieniem, kas variējas no «Es esmu ļoti skaists putns!» (pelēkais papagailis Suku) līdz Amazones papagaiļa Blanko piedauzīgajam ķēr­cienam «Hijo de puta!» («Staigules dēls!»). Tālāk nomi- tinātas genetas, kuru zeltainos kažokus rotā skaisti

šokolādes krāsas plankumi. Tās savā krātiņā slīd pa zariem kā dzīvsudrabs. Siem dzīvniekiem ir tik gari, slaidi un vijīgi ķermeņi, ka tie izskatās vairāk pēc čūs­kām nekā pēc zīdītājdzīvniekiem. Nākamajā krātiņā dzīvo koku ocelots Ķvīnija.