Apžogojums, dzīvojamā māja un saimniecības ēkas bija celti no skaistā Džersijas granīta, kas vizmo zeltītu rudens lapu liegajās krāsās; viss mirgoja saulē un izvilināja man, šķiet, vismuļķī­gāko repliku, kāda jebkad izteikta. Pagriezies pret Dže­kiju, es sacīju:

— Cik brīnišķīga vieta zooloģiskajam dārzam!

Ja Hjū Freizers, uz kura zemes es atrados, būtu sa- limis bez samaņas, viņu nevarētu vainot: šajā brīniš­ķīgajā apkārtnē iedoma par zvērudārzu, kādu cilvēki to parasti saprot (pelēks cements, krātiņi ar dzelzs rež­ģiem), varēja likties īsti zaimi. Taču, man par lielu brī­numu, Hjū Freizers nekrita ģībonī, viņš tikai jautājoši savilka vienu uzaci uz augšu un apvaicājās, vai es teikto patiesi esot domājis nopietni. Mazliet samulsis, atbildēju, ka biju gan tā domājis, taču steigšus pie­bildu — saprotu, cik tas neiespējami. Hjū sacīja, ka viņam tik neiespējami tas nemaz neliekoties. Viņš sāka man skaidrot: māja un zeme viņam kā privātpersonai esot pārāk liela un izmaksājot pārāk dārgi, un viņš labprāt pārceltos uz kādu mazāku lauku māju Anglijā. Vai es esot ar mieru saņemt šo īpašumu nomā sava zooloģiskā dārza ierīkošanai? Nespēju iedomāties pie­vilcīgāku vietu savai iecerei, un nebijām vēl beiguši lenču, kad līgums jau bija noslēgts un es biju kļuvis par jauno «lordu» Lezogras muižā Triniti draudzē.