Es gribētu gan redzēt rakstnieku, kas spēj sacerēt pieklājīgu recen­ziju, ja viņa prāts nodarbināts ar neatrisināmo pro­blēmu, ko iesākt ar vienpadsmit dingo kucēniem.

Beidzot jūs kaut kā pabeidzat recenziju un vēlreiz aizzogaties uz zooloģisko dārzu. Tuvojas vakars, un apmeklētāju bari sāk izklīst, tie dodas pa galveno ceļu uz automobiļu stāvvietu, lai tur sagaidītu savus pajū­gus vai autobusus. Saules slīpie stari apspīd būri, kur mitinās vainagbaloži: lieli, zilpelēki putni ar sarkanām acīm un drebošu cekulu, kura spalvas ir smalkas kā zīd- paparde. Rietošās saules siltumā tie dižojas cits cita priekšā,- iepletuši sarkanbrūnos spārnus kā kapakmeņu eņģeļi, grozīdamies un klanīdamies cits pret citu un dīvainā balsī dūdodami. Šimpanzes sāk nepacietīgi klai­gāt, jo tuvojas brīdis, kad tiem vakariņās jāsaņem piens, tomēr viņi pārtrauc histērisko duetu un laipni jums kaut ko uzņurd, kad ejat garām.

Sīko zīdītāju mītnē sāk mosties un rosīties nakts dzīvnieki, radījumi, kas visu dienu bijuši vienīgi maigi krācoši vilnas kamoliņi: bušbēbiji ar milzīgajām un mūžam it kā izbaiļu pilnajām acīm raušas ārā no sa­vām salmu midzinām un nedzirdami kā pūku vīkšķīši