sāk lēkāt pa krātiņiem, šad tad piestādami pie šķīvja, lai iestūķētu mutē sauju ņudzošu miltu tārpu; poto, kas izskatās kā mazi rotaļu lācīši, ložņā savā krātiņā pa zariem, turklāt viņiem ir tik vainīga un sazvērnieciska sejas izteiksme, it kā viņi piederētu pie kādas kaķu kramplaužu bandas; sarainais bruņnesis — jūs atvieg­lots konstatējat — ir atžirdzis no letarģijas, nostājies uz kājām un kustas uz priekšu un atpakaļ kā uzvel­kama rotaļlieta.

Apakšējā stāvā gorillas, atzinīgi rūkdami, saņem vakariņās pienu. Nendijai patīk dzert, guļot uz vēdera;

viņa sūc pienu maziem malciņiem no ner'ūsējoša metāla trauka. N'Pongo, nicinādams šādu sievišķīgu blēņoša­nos, dzer tieši no pudeles, ko saudzīgi tur lielajās, mel­najās rokās. Viņš vislabprātāk iebauda pienu, sēdēdams laktā, pievērsis koncentrētu skatienu līmenim pudelē. Džeremijam viņš modri jāuzmana, jo, tiklīdz N'Pongo būs izsūcis pēdējo pilienu, viņš vienkārši papletīs plaukstas un ļaus pudelei nokrist un sašķīst uz ce­menta klona. Visi pērtiķi apkārtējos krātiņos tiesā va­kariņu porciju — maizi un pienu —, izgrūzdami ap­slāpētus sajūsmas saucienus ar piestūķētām mutēm, kamēr piens tek straumītēs gar zodu.