Tuvojoties galvenajiem vārtiem, jūs dzirdat skaļi, skanīgi kliedzam Indijas dzērves; tie ir garkājaini, eleganti, pelēki putni, kuru galvas un kakli vizmo kā izbalējis sarkans samts. Pēdējos saules staros uz zilo un mēļo hortenziju fona dzērves dejo savu graciozo kāzu deju. Viena dzērve satver knābī zariņu vai zāles kum- šķīti, tad ar paceltiem spārniem virpuļo un lēkā, cēli cilādama garās, slaidās kājas un pamezdama gaisā zariņu, bet otra tikai noskatās un atzinīgi māj ar galvu. Arī pūces ap šo laiku atdzīvojas. Vudforda pūce Vudija agresīvi noklabina pret jums knābi, kad ielūkoja-
ties krātiņā, un nolaiž pār milzīgajām acīm zilus plakstus tik skaistām skropstām, ka to dēļ viņu varētu apskaust jebkura kinozvaigzne. Baltsejas pūcītes, kas visu dienu izlikušās par pelēkiem, nokaltušiem koka stumbeņiem, tagad atver lielas, zeltainas acis un raida jums niknus skatienus.
Pār puķu dobēm un mākslīgajām klintīm stiepjas vakara ēnas. Pāvs gluži kā pēc garas izrādes noguris aktieris lēnām soļo uz iežogoto dārzu, vilkdams nopakaļ mirdzošo asti; viņš vada uz naktsmītni savu trul- acaino harēmu. Uz granīta krusta, kas paceļas virs lielās arkas pie ieejas pagalmā, nometusies mūsu sarkan- rīklīte. Tai kādā mūra spraugā ir ligzdiņa, gandrīz pilnīgi noslēpta zem zilziedainu klinšu augu kaskādes. Kamēr sieva ligzdā silda četras oliņas, vīrs uzmeties krusta galā un dzied un gavilē no visas sirds, sajūsmā raudzīdamies vakara debesīs, kur grimstošā saule izaudusi rieta blāzmu zeltainā, zaļā un zilā mirdzumā.