Kad sabiezē krēsla, arī sarkanrīklīte met mieru un aizlido uz naktsguļu mimozas kokā. Visi dienas trokšņi aprimuši, un iestājies īss klusuma brīdis pirms nakts rosības sākšanās. Pirmo nakts trokšņu izraisītājas vienmēr ir pūces — atskan baltsejas pūcīšu knābju klakstieni un skaņas, kas atgādina katūna drānas plēšanu, Vudforda pūces gari stieptais, drebošais, pārsteiguma pilnais kliedziens un Kanādas ausaino pūču aizsma- kušie, ņirdzīgie brēcieni. Kad pūces iesākušas, parasti nekavējas arī Andu lapsa, kas, vientuļa un nelaimīga sež sava krātiņa vidū, atmet galvu un skaļi vaukšķ pret zvaigznēm. Tas satrauc dingo suņus nākamajā krātiņā, viņi sāk melodiski un maigi gaudot — tik sē- rīgiL ka vai asaras riešas acīs. Negribēdami atpalikt, kopēja kori iekļaujas arī lauvas ar dobjiem, skaļiem, vareniem recieniem, kas nobeidzas ar apmierinātu murdoņu, ta ka jums neviļus pārskrien šermuļi pār muguru
un iešaujas prātā doma: lauvas varbūt atraduši stiepļu pinumā caurumu.
Reptiļu mītnē čūskas, kas augu dienu gulējušas, tagad, spožām acīm alkatīgi visapkārt lūkodamās un mēli šaudīdamas, izložņā krātiņā katru kaktiņu un spraudzi- ņu, meklējot ēsmu. Gekoni, ķirzakas ar milzīgām, zeltainām acīm, karājas, pieķērušies ar kājām pie Dūra, griestiem, vai piesardzīgi zogas