klāt traukam, kurā lokās milzu tārpi. Mazās, dzelten- melnās korobori vardītes (svītrotas kā karameles, ne garākas par nosmēķētas cigaretes galu) ik pa brīdim iedziedas smalkās balstiņās kā niedru stabulītes; to dziesmai ir metāliska pieskaņa — it kā ar mazu vese- rīti sistu pa akmeni. Tad tās atkal apklust un sērīgi noraugās uz aug]u mušiņu baru, kas mūžam lidinās krātiņā un pieder pie to dienišķās pārtikas.
Lauvas, dingo un lapsa apklusuši; pūces vēl joprojām izaicinoši brēc. Pēkšņi korī ieskanas histēriskas klaigas no šimpanžu guļamistabas, skaidrs, ka tur patlaban notiek strīds par migas salmiem.
Zīdītājdzīvnieku mītnē gorillas jau aizgājuši pie miera, guļ viens otram blakus uz lāviņas, palikuši roku zem galvas. Baterijas gaismas strēlē viņi samiedz acis un pāris reižu klusi, neapmierināti ierūcas par naktsmiera traucēšanu. Blakus krātiņā abi orangutani, cieši
apskāvušies, krāc tik skaļi, ka pat grīda šķiet trīcam. Visos krātiņos dzirdama aizmigušo pērtiķu dziļā, vienmērīgā elpa, vienīgā atšķirīgā skaņa ir deviņjostu bruņneša nagu skrapstoņa; šķiet, viņu pastāvīgi moka bezmiegs, un viņš nemitīgi klīst pa krātiņu, saposdams un atkal izjaukdams migu.