Nav grūti saprast, kādu apjukumu un satraukumu visos manos paziņās izraisīja šī vēsts. Vienīgais cilvēks, kas šķita atvieglots, izdzirdis jauno ziņu, bija mana māsa; viņa gan aizrādīja, ka šis pasākums esot tīrais ārprāts, tomēr tas atbrīvošot viņas dārzu no kādiem divsimt dažādiem džungļu iemītniekiem, kuri pašlaik diezgan smagi aptumšojot viņas attiecības ar kaimiņiem.
Visu vēl vairāk sarežģīja tas, ka, jāatzīstas, manos plānos neietilpa vienkāršs zvērudārzs ar parastajiem dzīvniekiem: mana zooloģiskā dārza mērķis bija saglabāt dzīvnieku sugas. Civilizācijas izplatība visā pasaulē daudzas no tām pilnīgi vai daļēji iznīcina. Lielajiem dzīvniekiem, kam ir komerciāla vērtība, vai tiem, kas pievilina tūristus, tiek veltīta vislielākā uzmanība. Taču dažādās pasaules malās ir bezgala daudz interesantu mazu zīdītājdzīvnieku, putnu un rāpuļu, kuru saglabāšanai netiek darīts nekas, jo tie neder ne ēšanai, ne valkāšanai un par tiem neinteresējas arī tūristi, kas grib redzēt vienīgi lauvas un degunradžus. Liela daļa šo dzīvnieku pieder pie salu faunas, tādēļ to izplatības robežas ir šauras. Pietiek ar visniecīgāko uzbrukumu šīm vietām, un tie izzudīs uz laiku laikiem: nejauša žurku vai, teiksim, cūku introdukcija gada laikā spēj pilnīgi iznīcināt kādu salas iemītnieku sugu. Jāatceras tikai drontu liktenis, lai viss būtu skaidrs.