Taču gadījās arī cilvēki, kas vislaipnākā kārtā atsūtīja mums veselu mašīnas kravu galīgi sapuvušu, sapelējušu fir­ziķu, turklāt vēl uztraucās un apvainojās, kad mēs tos noraidījām kā dzīvnieku barībai nederīgus. Viena no briesmīgākajām sērgām zooloģiskajos dārzos ir vēl īsti neizpētītais enterīts, kuņģa un zarnu trakta infekcija. Sī slimība parasti izraisa dzīvnieka nāvi, bet arī tad, ja dzīvnieks saslimst vieglā formā, slimība tomēr no­vājina organismu un līdz ar to pašķir ceļu plaušu kar­sonim vai kādai citai nāvējošai kaitei. Visbiežāk ente- rīta cēlonis ir bojāti augļi, tādēļ ļoti jārūpējas, lai dzīv­nieki saņemtu tikai labas kvalitātes augļus.

Tiklīdz Džersijas iedzīvotāji uzzināja, kāda barība mums vajadzīga, viņi sāka mūs gaužām dāsni apgādāt. Tā, piemēram, notika ar teļiem. Džersijā parasti bullī­šus nokauj tūliņ pēc piedzimšanas, un, iekams tur bijām ieradušies mēs, tos gluži vienkārši apraka, jo pārdot nebija vērts. Par to uzzinājām pavisam nejauši, kad piezvanīja kāds fermeris un, pats tam lāgā neticē­dams, apvaicājās, vai mums nederētu beigts teļš. Atbil­dējām, ka ļoti labprāt to saņemtu; atvedis teļu, viņš jautāja, vai mēs nevarētu izlietot vēl dažus. Tā mums turpat uz vietas atklājās brīnišķīga iespēja tikt pie svaigas gaļas — pie tādas, kas, raugoties no manu dzīvnieku viedokļa, bija labākā no labākajām, jo lopiņi bija tikko kauti (dažreiz vēl gluži silti), turklāt dzīv­nieki dabūja arī sirdis, aknas un citus iekšējos orgā­nus, kas barībā ļoti ieteicami.