Pamazām vēstis izplatījās pa visu salu, un lāgiem — zināmos gadalaikos — saņēmām pa sešpadsmit teļiem dienā, fermeri brauca pat no salas viņa gala, lai mums tos atvestu. Citi, lai nepaliktu pakaļ, savukārt piedāvāja mums tomātus un ābolus, veda tos veselām mašīnām vai ļāva iet pašiem lasīt un ņemt, cik vien spējām aiznest. Kāds salinieks piezvanīja un sacīja, ka viņam esot «dažas» saulgrie- zes, kas patlaban nogatavojušās — vai mums tās noderētu? Mēs kā parasti atbildējām — jā, un viņš ieradās ar nelielu kravas mašīnu, uz kuras augstā kaudzē bija sakrautas milzīgas saulgriežu galvas, tā ka viss vezums izskatījās kā īsti saules rati. Saulgriezes vēl nebija pilnīgi nobriedušas, tātad sēklas bija mīkstas un pienainas; mēs vienkārši griezām galvas lielās šķēlēs kā kliņģeri un devām vāverēm, mangustiem un putniem. Tie kārīgi metās virsū mīkstajām sēklām un dzīvoja kā dzīrēs.
Taču tā visa bija parastā, normālā barība. Zooloģiskā dārza iemītnieku diētai ir vajadzīgs arī daudz kas visai neparasts, un te mums atkal nāca talkā salas iedzīvotāji.