Kāda paveca dāma reizi vai divas reizes nedēļā ieradās mūsu zvērudārzā uz divriteņa, kas droši vien bija konstruēts vēl pirms grēku plūdiem, un nodzīvoja visu pēcpusdienu, sarunādamās ar dzīvniekiem. Tiklīdz pagadījos viņai acīs, viņa iespieda mani kaktā un vai veselu pusstundu no vietas stāstīja, kādus brīnumus šodien atkal pastrādājuši viņas mīluļi. Uzzināju, ka viņa ir tualetes uzraudze Sentheljerā. Kādu dienu sastapu veco dāmu, atgriezies no pastaigas, kurā biju savācis vāverēm mazliet ozolzīļu. Viņa kā apburta noraudzījās vāverēs, kas tupēja uz pakaļkājām un, ķepiņās grozīdamas, grauza zīles. Viņa ieminējās, ka zinot vairākas kapsētas, kurās augot lieliski ozoli, un nozvērējās nedēļas nogalē pati atvest vāverēm zīles. Un tiešām — svētdienā viņa ieradās, enerģiski mīdama sava senlaicīgā divriteņa pedāļus; velosipēdam priekšā bija grozs, līdz malām piebērts ar lielām zīlēm, un aizmugurē diezgan nemākulīgi piestiprināta liela soma. Pēc tam viņa ik nedēļu regulāri atveda pa zīļu kravai, tā ka vāveres gluži izlepa un sāka pat vākt zīles uz midzeni un gatavot krājumus.
Cita veida barība, ko allaž ar pateicību saņemam, ir tā, ko varētu saukt par «dzīvo barību», proti, spīļastes, mitrenes, sienāži, kodes un gliemeži. Arī šās barības sagādāšanā mums daudzi nāk talkā — nes uz zooloģisko dārzu ievārījuma burkas ar mitrenēm un citiem sīkiem kukaiņiem, biskvītu kārbas ar gliemežiem, no