Visvienkāršākais problēmas atrisinājums būtu panākt, lai šie dzīvnieki tiktu aizsargāti savās dabiskajās dzīves vietās un tā paglābti no iznīcības, bet tas bieži vien ir vieglāk pasakāms nekā izdarāms. Taču, kamēr vēl turpinās cīņa par šādas aizsardzības izveidošanu, ir kāds cits līdzeklis, ko var izmantot, proti, ieaudzēt šos dzīvniekus rezervātos un zooloģiskajos dārzos, kontrolējamos apstākļos. Ja tad arī notiek visļaunākais un sugas iznīkst savās dabiskajās dzīves vietās, mēs vismaz nebūtu tās zaudējuši uz visiem laikiem. Vēl vairāk — būsim ieguvuši rezervi, no kuras ieaudzējamos dzīvniekus kādreiz nākotnē varēs pārvietot atpakaļ to sākotnējās dzīves vietās. Man vienmēr ir šķitis, ka tai vajadzētu būt visu zooloģisko dārzu pamatfunkcijai, taču tikai pašā pēdējā laikā vairākums zooloģisko dārzu apjēguši šo patiesību un lūko kaut ko darīt. Es gribēju izmirstošo dzīvnieku glābšanu pārvērst par sava zooloģiskā dārza galveno funkciju. Protams, zināju, ka tas, tāpat kā visas altruistiskās idejas, maksās daudz naudas. Tādēļ bija skaidrs, ka sākumā, kamēr zooloģiskais dārzs vēl nespēs pats sevi uzturēt, tas jāveido uz tīri komerciāliem pamatiem. Tikai tad varēs ķerties pie galvenā darba: ieaudzēt retos dzīvniekus.