Dārgais mister Darel,

esmu astoņpadsmit gadus vecs, spēcīgs mie­sās, izlasījis Jūsu grāmatas, lūdzu nodar­bošanos Jūsu zooloģiskajā dārzā …

Aiziet uz zooloģisko dārzu kā parastam apmeklētājam ir viens, bet būt zvērudārza saimniekam un dzīvot tajā — pavisam kas cits: brīžiem šī laime var likties visai apšaubāma. Protams, tas dod jums iespēju jeb­kurā brīdī dienu vai nakti apciemot jūsu aizbildināmos, bet vienlaikus tas arī nozīmē, ka atrodaties darbā vi­sas divdesmit četras stundas un pēkšņi var izjukt tīka­mas pusdienas ar draugiem, jo kāds dzīvnieks ir salau­zis kāju vai rāpuļu mītnē kurinātāji nav bijuši savu uzdevumu augstumos, vai desmitiem citu iemeslu dēļ. Ziema, protams, jums ir vaļas laiks, dažreiz paiet vai­rākas dienas, kad dārzā neierodas neviens apmeklētājs, un beidzot sāk likties, ka zooloģiskais dārzs tiešām pie­der jums pašam. Tomēr šās izjūtas tīksmi krietni vien sabojā bailes, ar kādām jūs redzat krājamies kaudzē nesa­maksātos rēķinus un salīdzināt tos ar nullei līdzīgajiem ienākumiem par pārdotajām ieejas biļetēm. Toties vasa­ras mēnešos dienas ir tik piepildītas un apmeklētāju tik daudz, ka nemaz nejūtat, cik strauji aizrit laiks, un aizmirstat pārtērētos līdzekļus.