Dzidro gaisu tricināt,

Savus matus valgi zaļus

Izžāvēt un purināt.

Viena

Klusāk, klusāk, tur zem zariem

Kaut kas miglā slēpies šķiet.

Otra

Kāds starp mums un mēnesstariem

Pāri zemei klusi iet.

(Viņas paslēpjas.)

Kņazs

Šīs pazīstamās, skumju pilnās vietas!

Es atkal visu apkārt pazīt sāku —

Lūk, dzirnavas! Tās sen jau sagruvušas;

Sen apklusis to jautrais ratu troksnis;

Stāv dzirnakmens — šķiet, miris sirmgalvis.

Par meitas postu raudājis nav ilgi.

Te taciņš vijās — aizaudzis tas tagad,

Tik sen, tik sen neviens šurp nesper kāju;

Te dārziņš bij ar žogu — vai patiesi

Tas izaudzis par tādu kuplu birzi?

Ak, arī ozols slepenais; lūk, te

Tā, mani apskāvusi, liegmē slīga …

Vai tas var būt? …

(Iet pie kokiem, no tiem birst lapas.)

Ko nozīmē tas? lapas

Kļūst pēkšņi bālas, saritinās; skanot

Tad tās kā pelni virsū birt man sāk.

Stāv manā priekšā tas viss kails un melns

Kā lāstiem apkrauts koks.

(Uznāk sirmgalvis, skrandains un puskails.)

Sirmgalvis

Nu sveiki, sveiki,

Sveiks, manu znot.

Kņazs

Kas esi?

Sirmgalvis

Šenes krauklis.

Kņazs

Ko? Dzirnavnieks tas?

Sirmgalvis

Kas par dzirnavnieku!

Sen dzirnas aizkrāsns velniem pārdot steidzu