Un naudu nodevu tad glabāšanā

Es nārai, savai meitai viedīgai.

Sī nauda Dņepras upes smiltīs rakta,

To sarga vienacīte zivtiņa.

Kņazs

Viņš jucis, nelaimīgais. Domas tam

Kā mākoņi pēc vētras — izkliedētas.

Sirmgalvis

Kādēļ tu vakar neatjāji šurp?

Mums dzīres bij, mēs gaidījām uz tevi.

Kņazs

Kas mani gaidīja?

Sirmgalvis

Kas? Protams, meita.

Uz visu, zini, es caur pirkstiem raugos

Un brīvību jums dodu; lai tā sēž

Ar tevi kopā pat līdz gaiļiem. Es

Ne vārda.

Kņazs

Nelaimīgais dzirnavnieki

Sirmgalvis

Kas es par dzirnavnieku? saka tev:

Es krauklis, nevis dzirnavnieks. Lūk, brīnums:

Kad toreiz (atceries vēl?) iemetās

Tā upē, devos tai pa pēdām pakaļ

Un gribēju lēkt lejup no tās klints,

Kad jutu, divi stipri spārni man

No padusēm bij pēkšņi izauguši

Un gaisā turēja. Kopš laika tā

Šurp turp es lidinos vai knābāju

Kur beigtu govi, vai uz kapu kopas

Es ķērkdams tupu.

Kņazs

Viss tik nožēlojams!

Bet kas tad tevi pieskata?

Sirmgalvis

Jā, mani

Nav ļauni pieskatīt. Jau esmu vecs

Un aušīgs. Nomodā pār mani vienmēr

Ir nāriņa.

Kņazs

Kas?

Sirmgalvis

Mazmeita.

Kņazs

Patiesi