To nevar saprast. Vecais, mežā te

Tu badā nomirsi vai tevi zvērs

Kāds apēdis. Vai negribi uz pili

Pie manis dzīvot nākt?

Sirmgalvis

Uz tavu pili?

Paldies! nē! ievilsi un vēlāk varbūt

Ar kaklarotu nožņaugsi. Bet te

Es dzīvs un brīvē. Neiešu pie tevis.

(Aiziet.)

Kņazs

Un es šā posta vaininieks! Cik baigi

Ir zaudēt prātu. Tad jau vieglāk mirt.

Uz mirušu mēs raugāmies ar cieņu,

Par viņu aizlūdzam. Jo nāve katru

Ar citiem izlīdzina. Bet, kas prātu

Ir pazaudējis, nevar būt vairs cilvēks:

Tam velti dota valoda, pār vārdiem

Viņš nevalda, un viņu uzskata

Par savu brāli zvērs, to apsmej ļaudis,

Viņš katra vaļā, dievs tam nespriež tiesu.

Ak, nelaimīgais vectēvs! redzot to,

Es jūtu moku pilnu nožēlu.

Dzinējs

Lūk, viņš. Ar mokām tik to sameklējām!

Kņazs

Kādēļ jūs te?

Dzinējs

Mūs atsūtīja kņaze,

Tā baiļojās par tevi.

Kņazs

Neciešama

Man viņas rūpībai vai bērns es esmu,

Ka soli paspert nedrīkstu bez aukles?

(Aiziet. Nāras parādās virs ūdens.)

Nāras

Māsiņas! Kur lauku spirgtums,

Vai mums viņus nepanākt?

Un ar smiekliem, čalām zirgus

Izbaidīt tiem rāvienā?

Vēls. Pār birzīm tumsa klājas,