Meita

Lūk, viņš, lūk, viņšl

(Ienāk kņazs. Zirgu puisis aizved viņa zirgu.)

Kņazs

Nu, sveika, mīļotā.

Sveiks, dzirnavniek.

Dzirnavnieks

Kņaz, augsti godātais,

Es laipni lūdzu. Ilgi ilgi jau

Mēs tavas gaišās acis neredzējām.

Es iešu, cienastu tev paraudzīšu.

(Aiziet.)

Meita

Ak, beidzot atcerējies mani gan!

Vai nav tev kauna ļaut tik skaudrās mokās

Man tevi bezcerīgi, ilgi gaidīt?

Kas viss gan neiešāvās manā prātā!

Ar kādām šausmām baidīju es sevi!

Gan domāju, ka tevi aizrāvis

Uz purvu vai uz bezdibeni zirgs

Vai dziļā mežā lācis pieveicis,

Vai slims tu, nemīli ka mani vairs, —

Bet paldies dievam! dzīvs un vesels tu,

Un mīli mani tā kā senāk vēl;

Vai ne?

Kņazs

Tāpat kā senāk, eņģei manu.

Nē, vairāk vēl kā senāk.

Mīļākā

Tomēr tu

Tāds skumīgs; kas tev kait?

Kņazs

Es skumīgs esmu?

Tev tā tik izliekas — nē, priecīgs esmu

Vienmēr, tiklīdz ko tevi redzu.

Mīļākā

Nē.

Kad jautrs tu, pie manis iztālēm

Jau steidzies, saukdams — kur mans balodītis,

Ko viņa dara? un pēc tam tu skūpsti

Un vaicā: vai par tevi priecājos

Un vai tik agri gaidījusi tevi.