Bet tagad — klusēdams tu manī klausies,

Nedz mani apskauj tu, nedz skūpsti acis;

Kaut kas ir tevi satraucis. Bet kas gan?

Vai tik uz mani nedusmojies tu?

Kņazs

Kam izlikties man tavā priekšā velti.

Tev taisnība: sirds smagu skumju man

Ir pilna, un tu nevari tās kliedēt

Ne mīlas glāstiem, ne tās atvieglināt,

Ne pat ar mani tajās dalīties.

Mīļākā

Man sāpīgi, ka nevaru es skumt

Ar tevi kopā — atklāj noslēpumu.

Ja ļausi — raudāšu; ja neatļausi -—

Nevienas asaras tev neredzēt.

Kņazs

Kam vilcināt? jo ātrāk viss, jo labāk.

Mans mīļais draugs, tev jāzina, ka dzīvē

Nav drošas svētlaimes: ne augstais dzimums,

Ne skaistums, spēks, ne ari bagātība

No nelaimes mūs nespēj atvairīt.

Un mēs — mans balodīti, vai nav tiesa? —

Mēs bijām laimīgi; vismaz ar tevi

Es biju laimīgs un ar tavu mīlu.

Un, lai uz priekšu kas man atgadītos,

Lai kur es būtu, vienmēr atcerēšos,

Draugs, tevi; to, ko zaudēju es tagad,

Nekas man pasaulē vairs neaizstās.

Mīļākā

Kaut gan vēl nesaprotu tavus vārdus,

Bet man jau baigi. Liktenis mums draud,

Tas gatavo mums nenojaustas bēdas,

Varbūt pat šķiršanos.

Kņazs

Tu uzminēji.

Mums liktenis ir lēmis šķiršanos.

Viņa

Kas izšķirs mūs? vai gan tev līdzi visur