Pa pēdām sekot nevarētu es?

Par zēnu pārģērbšos. Tev uzticīgi

Es kalpošu, gan ceļā, pārgājienā,

Gan karalaukā — kara man nav bail, —

Lai tevi redzētu. Nē, tas nav tiesa!

Vai izzināt tu gribi manas domas,

Vai tukšus jokus vēlies dzīt ar mani.

Kņazs

Nē, joki šodien man nemaz nav prātā,

Nav izdibināt tevi vajadzīgs;

Nedz pošos tālā ceļā es kaut kur,

Nedz arī karā — mājās palieku,

Bet tomēr mums uz mūžu jāatvadās.

Viņa

Pag, tagad nu es visu saprotu …

Tu precēsies.

(Kņazs klusē.)

Tu precēsies!

Kņazs

Ko darīt?

Tu pati padomā. Nav kņaziem vaļa

Kā jaunām meitām — ne pēc savas sirds

Tie sievas ņem, bet citu aprēķini

Un citu izdevīgums vada tos.

Tev skumjas remdēs dievs un laika ritums.

Tu neaizmirsti mani; ņem šo jostu

Sev piemiņai — ļauj lai to pats tev sienu.

Vēl līdzi paņēmu es kaklarotu —

Ņem to. Un tad vēl: tavam tēvam šo

Es biju apsolījis. Atdod tam.

(Iedod viņai rokās maisiņu ar naudu.)

Ardievu.

Mīļākā

Pagaidi; man tev kas sakāms,

Tik piemirsu .. .

Kņazs

Tad atceries.

Mīļākā

Es varu

It visu tevis dēļ… nē, cits kas … Pag —

Tas nevar būt, ka tiešām tu uz mūžu