No manis aiziesi… Ak, nē, ne tas …

Jā!… atcerējos: šodien sev zem sirds

Es jutu tavu bērnu sakustamies.

Kņazs

Ak nelaimīgā! ko nu? viņa dēļ

Kaut sevi piesargi; es neatstāšu

Ne tavu bērnu, ne ar tevi tā.

Pēc kāda laika, iespējams, es atkal

Jūs apciemošu. Nebēdājies, rimsties,

Ļauj tevi apskaut reizi pēdējo.

(Aiziedams.)

Uh! cauri — sirdij it kā vieglāk kļuva.

Es vētru gaidīju, bet notika

Viss diezgan klusu.

(Aiziet. Viņa paliek nekustīgi stāvam.)

Dzirnavnieks

(ienāk)

Varbūt labpatiktos,

Kņaz, nākt uz dzirnavām … Bet kur tad viņš?

Kur mūsu kņazs? tu re! kas tā par jostu!

It visa vienos dārgakmeņos mirdz!

Un spīd, un krelles! … Nu, es teikšu tev,

Viņš labdaris. Šī balva karaliska!

Un kas te? maisiņš! Vai tik tā nav nauda?

Bet ko tu stāvi tā un neatbildi,

Un nesaki ne vārda? jeb vai tu

No necerētā prieka sajukusi,

Vai stulbums uznācis tev?

Meita

Grūti ticēt,

Tas nevar būt. Tā mīlēju es viņu.

Jeb viņš ir zvērs? vai varbūt viņam sirds

Ir pinkām apaugusi?

Dzirnavnieks

Ko tu tur?

Meita

Jel saki, tēvs, ar ko to sadusmot

Es varēju? vai nedēļā šai vienā

Man skaistums nozudis? jeb varbūt viņš