Alberts izskatījās pēc meksikāņa — iezilgani melni, cirtaini mati, kupli bakeni, koptas, smalkas ūsas, ļoti tumšas un izteiksmīgas acis. Pievilcīga āriene, it īpaši, ja salīdzina ar tīšu prātu nekoptajiem, garmatainajiem, garbār- dainajiem modernās publikas standartelkiem. Bet tas arī bija viss.
— Ko teiksi par viņa balsi? — noprasīja Dertijs.
— Kliegt viņš māk. Kas attiecas uz dziedāšanu.. s
— Tu gan esi naivs. It-kā nekad nebūtu dzirdējis pasaules slavenības, kurām balss saišu vietā ir ķērkstoša kanalizācijas caurule. Pats svarīgākais, kā tiek pasniegts ēdiens. īsts gardēdis novērsīsies no visizsmalcinātākā ēdiena, ja to pasniegs mazgājamā bļodā. Un otrādi — uzliec uz zelta šķīvja visparastāko siļķi, un tūdaļ visiem tecin tecēs siekalas. Kas attiecas uz Albertu, tad viņam ir dabiska priekšrocība — iespēja tīri automātiski pārmantot sava slavenā krusttēva popularitāti. Pats galvenais — viņš nokļuvis Olivera Dertija rokās!
— Tāpat kā es, — mazliet ironiski izmetu.
— Tu? — Dertijs izbrīnā pavērās manī, tad ātri attapās: — Nu, protams, dokumentālā "filma, ko tu uzņemsi, tev ir ļoti svarīga. Tā būs visa tava nākotne…
— Cik apjēdzu, runa drīzāk par Alberta Geršteina nākotni. — Es pavīpsnāju, bet atbildi' tā ir nesagaidīju.