Pēkšņi uzzinājis, ka ar burvja zižļa mājienu esmu kļuvis par dokumentālas filmas režisoru, aiz brīnumiem atplētu muti.
Dertijs nekā nedarīja, lai izklīdinātu manu apjukumu. Acīmredzot tīksminādamies par man sagādāto pārsteigumu, viņš aplaizīja biezās lūpas, nebilzdams ne vārda. Ar nevērīgu žestu atgaiņājis jautājumus; kas man sasala ūz mēles, 1 beidzot uzmundrinoši paplikšķināja man uz pleca ar mīkstu, pēc koldkrēma smaržojošu roku.
— Par to vēlāk! Bet tagad iesim paklausīties Albertu.
Droši vien mute man tā arī palika pusvirus, jo, kad
abi šķērsojām uzgaidāmās telpas, Dertija jauniņā sekretāre iesprauslojās.
Firmas šefs uzmeta viņai izteiksmīgu skatienu. Ar to pietika, lai sekretāre mudīgi noslēptu smieklu raustīto seju aktu vākos.
— Lai kontrakts ar Latorpa kungu būtu uz mana galda, kad atgriezīšos! — Dertijs stingri piekodināja.
2
Sēdēdami ieskaņošanas studijā Ne 3, caur stikla sienu vērojām zāli, kur notika ieraksts. Ar vismodernāko elektronisko aparatūru apgādātais orķestris atstāja teicamu iespaidu, diriģents rādījās īsts profesionālis, kurš turklāt apzinās konkrēto uzdevumu. Proti, izcelt Alberta Geršteina stiprākās puses un notušēt vājākās.