Dertijs izmantoja pārtraukumu mēģinājumā, lai izrīkotu skaņu režisoru.
— Pasakiet Albertam, lai vēlreiz izrauj cauri «Trešo atnākšanu». — Pagriezies pret mani, viņš paskaidroja: — Šo gabalu Ralfs speciāli sacerēja mūsu albumam. Tas veltīts Aleksandrijai — mazpilsētai, kurai drīz vien lemts izkāpt no aizmirstības. Pateicoties man!
«Tāpat kā Jeremija Aleksanders gaidīja pie Zilā ezera Kristus Trešo atnākšanu, tā gaidu tavu trešo atnākšanu, tavu ceturto, tavu piekto. Zilais ezers jau sen vairs nav zils, bet tavas acis būs zilas tik ilgi, kamēr gaidīšu tavu atnākšanu. Ja gribi zināt, kas ir īsta gaidīšana un īsta mīla, atbrauc uz Aleksandriju. Atbrauc uz Aleksandriju, kur esmu piedzimis, lai gaidītu tevi mūžmūžam…» — tā apmēram skanēja šis šlāgera pabanālais teksts. Mūzika gan bija diezgan izteiksmīga — sakausēdams modernus ritmus ar puritāņu baznīcdziesmu intonācijām, Ralfs Geršteins bija panācis īpatnēju efektu.
— Iedomājies pilsētiņu, kuras iedzīvotāji lielākoties ir šī reliģiskā untumnieka Jeremijas Aleksandera pēcteči… Kur katrs otrs saucas par Aleksanderu… Kur gandrīz visi ir untumnieki un savdabji… Kur viens no dullajiem Aleksanderiem, būdams pilsētas galva, pierunājis līdzpilsoņus nokrustīt ielas un sabiedriskās ēkas ķēmīgos sengrieķu vārdos… Kur fabrika, kas līdz nesenam laikam ražojusi galīgi nebaudāmus konservus, saucas «Poseidons».