Dertijs aprāva stāstījumu, lai izšņaukātos. Droši vien aiz aizkustinājuma. Manīja, ķa vēstījums par Aleksandriju izraisa šai slīpētajā veikalniekā viņam gluži nepiedienīgu sentimentalitāti, kuras cēloņus apjēdzu. Dertijs uzskatīja Aleksandriju par savu personisko atradumu, par zelta tīrradni, kas daudzus gadus neviena neievērots mētājies kaut kur starp gružiem.
— Banka saucas «Hermeja palāta», un tai ir četras do- riešu kolonnas, gluži kā templim. Iedomājies tikail Un pie tam tik atpalikusi province, kādu līdz šim nekur netiku redzējis… Pilsēta, kurā nekad nekas nenotiek… Kura noziegumu statistikas ziņā ieņem vai pēdējo vietu…
— Un kuras vienīgais vēsturiskais nopelns slēpjas tanī apstāklī, ka tieši tur piedzimuši divi Geršteini. Jau slavenais Ralfs un Alberts, kuru, pateicoties tev, sagaida tāda pati slava! — es izsmējīgi teicu. Dertijam mana ironija pagāja secen.
— Bravo! Tu esi uztvēris manas dokumentālās filmas pamatideju! Tas ir, piedod, tavējās. Galu galā tu esi režisors, es esmu tikai veikalnieks, kurš nekā nesajēdz no mākslas.., Bet zini, — Dertijs tā kā atvainojās, — taisīt naudu, protams, ir solīds mērķis, bet gribas ari kādu mazumiņu dvēselei… Uzmini, ar ko pelnījos vēl pavisam neseni Ar nelegālu skaņuplašu ražošanu, pārrakstot citu firmu labākos ieskaņojumus. Izdevumi niecīgi, ienākumi procentuāli ieguldījumam fantastiski… Tu teiksi, tā savā ziņā ir zādzība.