Es klusēju. Vispirms Dertijs bija mans jaunais darba devējs, un ne jau man mest uz viņu evaņģēlijā pieminētos akmeņus. Turklāt dzīves smilšpapīrs ar teicamām sekmēm noberzējis manu sirdsapziņu, izveidodams no tās elastīgu plūdlīniju. Jau ar pirmajiem soļiem masu informācijas industrijā noģidu, ka veikalnieciskās darīšanās pastāv tikai viens morālais etalons — pelnīt naudu.
Dertijs nez kādēļ bija noskaņots grēksūdzei. Kad atgriezāmies kabinetā, kur mūs gaidīja gan mans kontrakts, gan karsta kafija, viņš atzinās:
— Tas nebūt nenozīmē, ka pie reizes neesmu ķēries pie zādzības šī vārda tiešajā nozīmē. Tev varbūt nav zināms, ka man pirms dažiem gadiem piederēja neliela parfimē- rijas firma. Muskuss un ambra, kas vēl šobaltdien pamatā vai katrai smaržai, ir dārgi. Vienai ārzemju laboratorijai bija izdevies atrast sintētiskus aizvietotājus, Tālāko vari pats iedomāties. Patents būtu man izmaksājis neizmērojami vairāk par zagtajām receptēm.
— Rūpnieciskā spiegošana kļuvusi par modernās dzīves neatņemamu sastāvdaļu, — es atteicu, citēdams kādu pazīstamu sociologu.
— Tātad tu mani nenosodi? — Dertijs apvaicājās, it kā manos spēkos būtu atlaist viņam grēkus.
— Es? Domāju, ka esam gluži līdzīgi. Tikai tu vairāk orientējies mūsdienu sabiedrības sarežģītajos labirintos, Pasaulē, kur taisni ceļi parasti lemti tādiem neveiksminiekiem kā es, tu proti līkumot. Tas arī viss.