— Līkumot, to tu trāpīgi pateici, — Dertijs uzsmaidīja man. — Jā, līkumot jāprot, ja gribi kaut ko sasniegt. Bet ja vien tu zinātu, kā tas apnīk — allaž meklēt kādu spraugu, kādu apkārtceļu. Kad pirmo reizi iegremdējos Aleksandrijas atmosfērā, sapratu, ka var būt arī taisni ceļi. Dokumentāla filma, kādu vēl neviens nav pasniedzis mūsu publikai, caur mikroskopu vērota aizvēsturiska veģetēšana rēcošu reaktīvo lidmašīnu un skaļfrāžainu starptautisku konferenču laikmetā!… Filma par Aleksandrijas Hamletiem, kas zobenu vietā apbruņoti ar lietussargiem, par provinces miestiņā dzīvojošām lēdijām Makbetām, kas indes vietā pacienā viesus ar bojātiem «Poseidona» konserviem… Un, kad iepazinos ar Albertu Geršteinu, kad uzzināju, ka viņa slavenais krusttēvs ir dzimis alek- sandrietis, apjēdzu, kāds ceļš man ejams!
— Taisns? — es pasmīkņāju.
— Taisns kā federālā šoseja! Kalns — tunelis! Purvs — dambis! Aiza — tilts! … Nē, šoseja tomēr neder salīdzinājumam. Tur — plakanā horizontāle, te — vertikāla kāpšana slavas debesīs! Tas būs trīsstāvīgs tornis. Pašā augšā — Alberta Geršteina iedziedātās Ralfa Geršteina dziesmas. Vidējais posms — gangsteru filma, kas tiks uzņemta Aleksandrijā ar Albertu galvenajā lomā. Ēka* pamats — mūsu dokumentālā lente, kurā tu iemūžināsi gan to, kā top šī gangsteru filma, gan pašu Aleksandriju ar tās neatkārtojamo kolorītu… Ko tu teiktu par tādu montāžu? Alberts ar lietussargu padusē iznāk no mājām.