Runādams Dertijs bija tā iekaisis, ka viņam vajadzēja ķerties pie mutauta, lai atvēsinātu nosvīdušo pieri.
— Skaisti, skaisti, — es nomurmināju. — Vienīgais vājais punkts — cietums. Par ko mēs ietupināsim Albertu? Varbūt par sabiedriskās kārtības traucēšanu, aurojot dzērumā Ralfa Geršteina dziesmas?
— Ja tas ir humors, tad es esmu divritenis. —- Dertijs neapmierināti novaibstījās. — Un vispār atstāj to manā ziņā!
3
Ar nokavēšanos atskārtu, ka Dertija izšķērdība nesniedzās tālāk par greznu mēbeļu iegādi. Mani viņš bija nolīdzis tikai tādēļ, ka vienā personā (par vienu algu) pratu apvienot režisoru un operatoru. Nevarēju pat apgalvot, ka Olivers Dertijs apzog savus darbiniekus. Viņš vienkārši šo to ietaupīja uz viņu rēķina.
Skopuma dēļ Dertijs pat iegalvoja man, ka nav vērts braukt viņa mašīnā. Daudz ērtāk izlietot manējo, kas man turklāt lieti noderēs, kamēr filmēšu Aleksandriju.
Uzdrošinājos jautāt, vai Aleksandrijā man blakus režisora, operatora (un pats par sevi saprotams, arī scenārista) pienākumiem jāuzņemas arī viņa personiskā šofera loma.