Dertijs vēlīgi paskaidroja, ka šad tad man tiešām nākšoties pavizināt viņu, bet tūdaļ piebilda, ka tādās rei­zēs par benzīnu maksāšot pats.- Bez tam Dertijs apsolījās mani pārāk neapgrūtināt — viņa rīcībā būšot gan spe­ciāls autobuss, gan vieglā mašīna.

Kamēr izskaidrojāmies, pagāja diezgan daudz laika. Kad beidzot biju samierinājies ar savu likteni (gan nosolī­damies pie pirmās izdevības prasīt algas pielikumu), šose­jas malā parādījās uzraksts «Sveicināti Jaunvindzorā!».

Līdz Aleksandrijai vēl bija patālu, tādēļ nolēmām ietu­rēties. Es biju par restorānu, Dertijs taupības nolūkos pa­stāvēja uz to, lai pusdienojam, neizkāpdami no mašīnas. Benzīntanka kafetērijas zēns iznesa paplātes ar salātiem, kotletēm, kas garšoja pēc salmiem, un bagātīgu mērču sortimentu salmu garšas dažādošanai.

Kamēr ēdām, no šķērsielas iznira bēru krāsā nolakots lendrovers. No tā izkāpa smaidīgais Alberts Geršteins.

—    Ko jūs te darāt-, Albert? — Dertijs apvaicājās, kad bijām sasveicinājušies.

—    Ričards Beidevans palūdza mani nopirkt Jaunvin­dzorā kapuces un maskas. Aleksandrijā tāda manta ne par kādu naudu nav sameklējama. Šaubos, vai tur vispār kāds jebkad dzirdējis par maskarādēm un karnevāliem.

—    Vai vietas motelī «Augeja stallis» rezervētas?