—    Jā. Kā jūs likāt, viena istaba abiem.

—    Motelī? — es eksplodēju. — Kāpēc ne viesnīcā? Un kādēļ man, radošam cilvēkam, netiek pat sniegta iespēja vienatnē apdomāt savas ieceres?

—    Tieši tādēļ! — samierinoši dūdoja Dertijs. — Mums taču filmēšanas gaitā nāksies daudz ko saskaņot. Vai būtu kāda jēga ik brīdi skraidīt vienam pie otra? Bez šaubām, ja tu vēlies un esi ar mieru pats maksāt par numuru…

—    Tādā gadījumā nevēlos, — es piekāpos, aplēsis sa­vas finanses.

—    Kas attiecas uz moteļa nosaukumu, esi drošs. Ar sengrieķu ķēniņa staļļiem, kurus tīrījis Hērakls, nekā ko­pīga. Sterila tīrība! Un, lūdzams, nedomā, ka izvēlējos moteli lētuma dēļ. īpašnieks Hugo Aleksanders ir visla­bākais pilsētas vēstures pazinējs. Viņam pieder retu do­kumentu kolekcija. Uzskatu, ka tieši viņš ir tas cilvēks, kas spēj tevi ievadīt Aleksandrijas īpatnējā atmosfērā… Pie viena, aiznes, lūdzams, paplātes un samaksā! Vēlāk norēķināsimies!

Atgriezdamies pie mašīnas, ievēroju, ka abi par kaut ko strīdējušies. Dabūju noklausīties vienīgi sarunas beigas.

—    Vai tad jūs nesaprotat, Albert? — čukstēja Dertijs. — Jums taču nekas pa īstam nedraud!

—    Nezinu, — Alberta balsī izskanēja šaubas. — Vai jūs garantējat, ka …

Ieraudzījuši mani, viņi spēji. aprāva sarunu. Alberts, tēlodams pēkšņu nevaļu, steigšus atvadījās. Mēs ar Der­tiju turpinājām ceļu uz Aleksandriju.