Pa Jaunvindzoras galveno ielu izbraucām uz šosejas N® 251, kura, pēc kartes spriežot, stiepās līdz pašai Alek- sandrijai. Kādu stundu braucām ar pilnīgu komfortu pa spoguļgludu gudronu. Pamazām satumsa. Kad kļuva pavisam tumšs, pēkšņi konstatējām, ka šoseja izbeigusies. Mūsu priekšā, cik tālu vien sniedzās starmešu gaismas kūlis, pletās mežs, caur kuru vijās izdangāts, šaurs lauku ceļš.
Vēlāk uzzinājām, ka darbs pārtraukts enerģētiskās krīzes dēļ. Benzīnam sadārdzinoties, automobiļu firmas, kas daļēji finansējušas šosejas izbūvi, nolēma, atlikt projektu līdz labākām dienām.
Tobrīd mēs nekā nezinājām un tāpēc vainojām viens otru. Es uzskalīju, ka Dertijam, kurš jau pabijis Aleksandrijā, būtu jāzina, kā uz turieni tikt. Viņš taisnojās, ka braucis no citas puses. Bez tam par maršruta pareizību atbildot automobiļa īpašnieks, nevis pasažieris.
Pēc ilgāka ķīviņa Dertijs piedāvāja kompromisu. Lai es paguļot, viņš tikmēr mēģināšot atrast ceļu vai kādu civilizētu cilvēku apmetni.
Es tūdaļ aizmigu. Sapnī man rādījās visādi ērmi. Dertijs nostādīja viņus rindā un, laizdams garām citu aiz cita, ar sarkanu tinti uztriepa katram uz pieres numuru. Pēkšņi visi apkrita kā koka figūras bumbotavā.