Es noslīdēju no sēdekļa un pamodos.
— Šķiet, esam bezcerīgi iestrēguši, — Dertijs teica.
— Blēņas, — miegaini murmināju, mēģinādams atcerēties nule redzēto sapni. — Galu galā arī lauku ceļam kaut kur taču jābeidzas.
— Principā — gan, — Dertijs piekrita. — Bet, ņemot vērā, ka mums beidzas benzīns, varam uzskatīt, ka esam jau atbraukuši.
Jāatzīstas, tieši degvielas aptrūkums saērcināja mani visvairāk.
Savā laikā, kad iegādājos jauno mašīnu, triumfs iekārdināja mani tieši tāpēc, ka pēc konstruktoru ieceres ļāva īpašniekam taupīt benzīnu.
Pirkta tieši enerģētiskās krīzes uzplūdos, kad manas sievas viešņas, ne ar pušplēstu vārdiņu nepieminēdamas modes jaunumus, runāja vienīgi par benzīna dārdzību, mana mazlitrāžas mašīna iedvesa man lepnu neatkarības izjūtu. Satikdams kāpņu telpā kaimiņu, elegantā mustanga īpašnieku, kuru agrāk slepus apskaudu, tagad noskatījos viņā ar pārākuma apziņu — impozantais mustangs patērēja divkārt vairāk degvielas nekā mans ārēji neizskatīgais triumfs.
— Kādai fermai taču jābūt kaut kur tuvumā, — nikni norūcu.
— Bet kā mēs to uzzināsim? ■— Dertijs melanholiski atteica. — Šādā tumsā var pabraukt garām pat zilonim.
— Nezinu. — Es.apmulsu. Tik ilgi nebiju bijis laukos, ka īsti nespēju iedomāties, kādā veidā tumšā vakarā uzejams tāds jauks fermeru miteklis, kur ceļas ar gaiļiem un liekas gulēt ar sauli.