—   Tiešām nezinu, — es atkārtoju. — Varbūt govs maus vai zirgs iezviegsies? Galu galā pastāv taču suņi, kuru amats riet uz garām braucošām mašīnām.

—    Re, kur beidzot tava ferma! — Dertijs pēc brīža iesaucās, norādīdams uz neskaidrām uguntiņām kaut kur pa labi. — Bet tie, rādās, būs suņi. Tikai vai tev neliekas, ka parasti suņi nerej tik muzikāli?

Viņš izslēdza motoru. Tagad arī es saklausīju skaņas, kas apslāpēti atlidoja no tās puses, kur blāvoja ugunti­ņas. Skanēja tā kā pēc riešanas, taču īstenībā tie bija aiz­smakuši izsaucieni ģitāras pavadībā, kuru ritms aptuveni atgādināja bigbītu, bet noskaņa — drīzāk nēģeru korāļus. Skaļruņu pastiprināti, tie apdullināja ar savu neparastumu, hipnotizēja ar gandrīz vai maniakālu vienas un tās pašas muzikālās frāzes atkārtojumu.

Aizbildinājies, ka visu pēdējo stundu vadījis mašīnu un tādēļ pārāk noguris, lai ietu kājām, Dertijs palika ma­šīnā. Staipīdams no ilgās sēdēšanas notirpušos locekļus, es devos pretī tālumā mirgojošām uguntiņām.

Tā patiešām bija ferma, pēc izskata spriežot, saimnieku senis pamesta.

Kamēr es, orientējoties drīzāk pēc taustes nekā pēc re­dzes, virzījos cauri dadžu biežņām, mūzika kļuva arvien skaļāka. Šaubu nav, tas nebija haotisks skaņu sablīvē­jums, bet īpatni mežonīga dziesma. Kaut kas līdzīgs se­najām pagānu himnām, kad reliģiskā ekstāze un pirmat­nējie instinkti guva izteiksmi monotonā un reizē ugunīga ritmā.