Negaidot sastingu. Kādā logā pavīdēja baits stāvs. Vai nu tā bija savādās mūzikas radīta halucinācija, vai pa­tiesi redzēju dzīvu sievišķi? Pie tam pilnīgi pliku!

Biju jau nolēmis griezties atpakaļ, kad no tumsas iznira cilvēks. Laimīgā kārtā tas bija vīrietis, turklāt apģērbts.

—    Piedodiet, kur te tuvākais benzīntanks? — vaicāju.

—    Jūs uz pilsētu? — savukārt noprasīja svešinieks. Viņš runāja aprauti. Aizsmakušajā basā jautās kaut kas nelokāms, kategorisks.

—    Uz pilsētu gan, tikai nezinu, uz kādu. Esam apmal­dījušies, — es skaidroju.

—    Uz kurieni tad jūs īsti dodaties?

—    Uz Aleksandriju. Bet tik ilgi metām lokus, ka vairs nezinām, kādā virzienā tā meklējama. Turklāt mums bei­dzas benzīns.

—    Braucam! — viņš strupi pavēlēja.

Kamēr pienācām pie automobiļa, visādi pūlējos izvili­nāt no svešinieka sīkāku informāciju, bet viņš ietiepīgi klusēja. Atlika vienīgi cerēt, ka viņš, tāpat kā mēs, dodas uz Aleksandriju, ka pilsēta atrodas tuvumā un benzīn­tanks vēl tuvāk.

Ieraudzījis mūs, Dertijs iededzināja prožektorus — pie­sardzības solis, kas jau kļuvis par refleksu.