Ne velti dzī­vojam tādā laikā, kad. sēdināt savā mašīnā svešu cilvēku ir bīstami. Nesen tiku lasījis par diviem policistiem, kuri, nakts braucienā uzņēmuši savā patruļmašīnā nejaušus pa­sažierus, no rīta atrasti grāvī ar sadragātiem galvaskau­siem. Patruļmašīna lieti noderējusi slepkavām, lai, nera­dot aizdomas, iebrauktu pasta .nodaļas pagalmā tieši to­brīd, kad pastniekiem izsniedz naudas pārvedumus.

Ciešāk ieskatījies svešiniekā prožektoru gaismā, sāku šaubīties, vai var sēdināt tādu mašīnā. Ar divriteņa ķēdi kaklā iekarināta ģitāra neradīja manī sevišķu vēlēšanos iepazīt viņu tuvāk. Pārējais izskats tēlojās vēl aplamāks.

Kājas ar aplauztiem nagiem, pie pirkstiem pielipušām izkaltušu dubļu pikām bija basas. Izbalējuši džinsi kā divi bezformīgi cilindri slābani turējās ap stilbiem, iezīmēdami krokainu ieplakumu pāri iekritušajam vēderam. Šis cil­vēks izskatījās līdz nejēdzībai novājējis. Rupja virve, ap­jozdama melnu kreklu, tik cieši apvija vidukli, ka likās — viņš tūdaļ salūzīs. Askētiskā, bezmiesīgā seja ar degošām acīm vai pazuda garajā, līdz pašām krūtīm noaudzētajā, melnajā bārdā. Skruļļainajos, sen nesukātajos, mugurpusē nevīžīgi apcirptajos matos bija iestrēguši dadži.

Klusuciešot viņš atlaidās pakaļējā sēdeklī. Ģitāra ietrinkšķējās, atsizdamās pret stiklu, tad atkal iestājās klusums.