— Šis džentlmenis, cik noprotu, brauc uz Aleksandriju un pa ceļam parādīs benzīntanku, — es teicu, tīšu prātu runādams ar zināmu izsmieklu. Taču viņš nekādi nereaģēja.
— Kurp braukt? — Dertijs īgni vaicāja.
— Uz priekšu! — aprauti norādīja mūsu ceļabiedrs. Pēc dažām minūtēm viņš tikpat lakoniski pavēlēja: — Pa labi un atkal uz priekšu!
Viņa klusēšana nomāca. Dertijs veltīgi mēģināja rosināt svešinieku uz sarunām. Beidzot, novests līdz izmisumam, viņš norūca:
— Vismaz savu vārdu jūs varētu nosaukt!
— .Es esmu Pravietis! — atskanēja rējienam līdzīgi.
Pēc zināma laika apjēdzām, ka, pateicoties svešiniekam,
tomēr esam izglābušies no visai nepatīkamas perspektīvas pārnakšņot mežā. Lauku ceļa grambas nomainīja gudrons, tumšajās debesīs iezīmējās apgaismotas pilsētas sārtenā atblāzma. Nopriecājos, jau iepriekš izbaudīdams pelnītu atpūtu uz mīkstiem porolona matračiem, kas mūs sagaida motelī.
— Ponts! — negaidot ierējās mūsu ceļabiedrs. — Aizveriet logu!
— Nesaprotu, kāpēc, — es teicu, ar patiku aplūkodams ezera sidrabaino spoguļvirsmu, kas' pēkšņi iegaismojās uz tumšo debesu fona. Ponta ezers, kura labais krasts piekļāvās Aleksandrijai, bija iezīmēts manā kartē, tāpēc uzskatīju to par labu paziņu. Kāda velna pēc, braucot tam garām, jāaizver visas spraugas?