Vēl turpināju priecāties par romantisko ainavu, kad smirdoņas vilnis iešļāca automobilī.
Mūsu ceļabiedrs beidzot atguva valodu.
— Beigtas zivis! Pūstoša civilizācija! Ķimikālijas! Mazgā jampulveri! — Katra viņa frāze izklausījās pēc rējiena. — Dievs radījis dabu visām būtnēm! Cilvēks to izvarojis! Kristus atnācis virs zemes sludināt mīlestību! Cilvēki viņu nosituši! Viņi nogalināja Kristu, viņi nogalina dabu, viņi ik dienu aprij visu, kas tiem apkārt! Un teica tas kungs: «Cilvēks pats sevi lēmis iznīcībai!» Putns ir svēts! Ūdens ir svēts! Koks ir svēts! Viņu vārdā! Kristus vārdā! Iznīcināt! Iznīcināt! Iznīcināt!"
It kā aizrijies, svešinieks apklusa tikpat negaidot, kā bija ierunājies.
Sapratu, ka nule nācās noklausīties savdabīga evaņģēlija asinskāro kvintesenci. Pati jēga nebija diez cik oriģināla. Bet nekad negadījās dzirdēt tik tieši un nesaudzīgi izteiktu pārliecību, ka cilvēks, pakāpeniski saindēdams dabu, no kuras cēlies, pierādījis, ka pats nav pelnījis labāku likteni.
Nez kādēļ cerēju, ka svešinieks turpinās savu kaislīgo monologu. Velti. Manas replikas atdūrās pret pirmītējo mēmo mūri.
— Lūk, benzīns, — Pravietis teica pēc piecām minūtēm, ar netīru roku pamādams tajā virzienā, kur mirgoja zaļgans neona uzraksts «Augeja stallis».