Mēs sēdējām moteļa bārā, kur bijām vienīgie ciemiņi. Pēc ceļa likstām nelielā telpa likās sevišķi omulīga. Pat uzbāzīgie metāla bareljefi pie sienām nespēja mazināt labsajūtu, kāda parasti pārņem ceļinieku, kad tas nakts vidū nokļūst līdz viesmīlīgam pavardam. Pavards šoreiz nebija vienīgi simbolisks apzīmējums. Mums par godu moteļa īpašnieks Hugo Aleksanders lika sakurināt no laukakmeņiem veidoto lielo kamīnu.

Tīksmi staipīdamies, nolūkojos, kā tumšsarkani at­spulgi lēkā pa metāla figūrām. Veidotas modernā pus- abstraktā manierē, tās acīmredzot attēloja ainas no sen­grieķu mitoloģijas.

—    Mūsu vietējā skulptora Dīna Pančeka darbs. — Hugo Aleksanders pareizi iztulkoja manu vaicājošo ska­tienu. — Sākumā, jāatzīstas, Aleksandrijas iedzīvotāji uz­skatīja viņu par pusjukušu. Tagad viņš ir uz zaļa zara. Pančeka popularitāti stiprā mērā veicinājis Vincents Ba- sāni, kuram prāva modernās skulptūras kolekcija, arī vai­rāki Pančeka darbi… Kā redzat, mūsu mazajā pilsētā var atrast visu ko — gan mecenātus, gan talantus.