— Šis, kā viņu tur, Basāni ir kāds miljonārs? — apvaicājos, malkodams uzsildīto portvīnu.
Dzēriena marku neiegaumēju, uzraksts bija spāņu vai portugāļu valodā, taču gads — 1939. — neprasījās pēc īpaša tulka un, dabiski, iespaidoja. Te prata uzņemt ciemiņus pēc senlaiku tikumiem — ar liesmojošu kamīnu un lielisku vīnu.
— Basāni? — Hugo Aleksanders pārjautāja. — Protams, viņš ir krietni bagāts. Vincentam Basāni pieder vairāki alus brūži un vīnu darītavas, viņš apgādā ar dzērieniem visas Aleksandrijas alus dzertuves un restorānus. Pēc mūsu zemē iecienītās metodes — ja neņemsi manu preci, rēķinies ar nepatikšanām… Savu karjeru Basāni sācis kā gangsteris. Bet nedomājiet, ka vēl šobaltdien staigā apkārt, vicinādams šaujamos. Šodienas Vincents Basāni ir plaši pazīstams filantrops, ietekmīgs veikalniēks, svarīga politiska figūra …
— Cik esmu dzirdējis, visādā ziņā kolorīta persona! — Dertijs negaidot iesprūda sarunā. Līdz šim viņš bija klusējis. Pagriezies pret kamīnu, saraucis pieri dziļās grumbās, Dertijs neatlaidīgi vēroja uguns rotaļu. Droši vien meklēja šaudīgajā liesmu rakstā kādu līdzību ar sarežģītajām kombinācijām, kas nepārtraukti uzvilnīja smadzenēs.
Hugo Aleksanders palūkojās Dertijā ar tādu kā nepatiku. Sākumā nodomāju, ka viņu kaitina Dertija balss. Jāatzīstas, Dertija intonācijai piemita kaut kas aizskaroši privātīpašniecisks. Neraugoties uz ārējo demokrātismu, pat familiaritāti, sarunas biedrs (ja tas nebija galīgs stulbenis) ātri vien pārliecinājās, ka viņš interesē Dertiju vienīgi tai gadījumā, ja šādi vai citādi izmantojams. .